šopavasar trīsdesmitā maija vakarā iekāpu autobusā uz Berlīni. varbūt dēļ noguruma, varbūt dēļ šī pasākuma lielās nozīmības, sākumā īsti nevarēju aptvert, ka tas tiešām notiek - es braucu uz Berlīni, es un puse manas skolas braucam uz Berlīni. vienkārši tāda laba sajūta, ka es daru to, kas jādara.
turpceļu raksturo aina, kurā pēc negulētas nakts puspiecos no rīta kaut kur Polijas nekurienes autobāņa iebrauktuvē maksas toaletes kabīnītē krāsojos, par spogulīti izmantojot telefona self-portrait kameru. vai kā tajā pašā iebrauktuvē apmēram stundu vēlāk, gaidot, kamēr viss autobusa sastāvs savāksies, lai turpinātu ceļu, šūpojos lieldienu šūpolēs. īstas mocības.
Berlīnē iebraucām pusdienlaikā. no tā brīža sākās četras dienas pilsētā, kurā tiešām vērts būt. šo laiku es ciemojos pie tēta māsas
Ievas Jansones un viņas meitas Anabelas Zehlendorfā. dzīvošana viņas pavisam mazajā divistabu dzīvoklītī atgādināja iekļūšanu kādā filmā - tik scenogrāfiski pārdomāts kadrs stūrītis.
bet lielāko daļu no visa mana ciemošanās laika ļoti daudz ar riteņiem braukājām apkārt pa dažādajiem Berlīnes rajoniem. un Berlīne kaut kā ļoti mani uzrunāja. varbūt tāpēc, ka viss ziedos, varbūt tāpēc, ka inteliģenta ielu māksla, varbūt tāpēc, ka pareizais garastāvoklis.
tā nu, lūk, šeit izkārtoju bildes no pilsētvides, kas vairāk vai mazāk runā pašas par sevi. ar īsiem komentāriem.
pirmā aina, kuru redzot, man nedaudz aizrāvās elpa - braucot uz "Berlīnes mājām" Wilhelm-Kabus Str., pa ceļam cauri rāmai un klusai apkārtei pēkšņi kā visa šīs pilsētas daļas miera templis krustojumā guļ apaļa baznīca, visapkārt ziedošu koku ieskauta.
tās pašas pirmās dienas vēlā vakarā, kad viena pati braucu mājās ar S-Bahn no skolasbiedru tikšanās Aleksandra laukumā, un mēroju ceļu no stacijas līdz dzīvoklim, uz šīs baznīcas kāpnītēm sēdēja divi jaunieši un, klusi sarunādamies, malkoja vīnu. tie bija vienīgie cilvēki, ko es tovakar satiku, izejot cauri sešiem kvartāliem.
šī bija kāda no Otrā pasaules kara nerestaurēta saglabāta ēka, kurā iekārtots restorāns un milzīga deju zāle. redzot visu smalko interjeru un gaimīgo apsaimniekošanu, jākniebj sev sānos, lai noticētu, ka tas viss ir pa īstam. diemžēl neapgaismots, tāpēc nav bilžu no zāles, kurā ielavījāmies. toties pie ieejas durvīm izbērta paciņa zelta zvaigznīšu.
 |
Scheinbar Kleinstes Theater Berlins - "iespējams mazākais teātris Berlīnē" |
Please Don't Cry Persanality Crisis Don't Stop
Bitte Lebn - "lūdzu dzīvojiet"
Trouble Will Find Me
Dies Ist Kein Kino - "šeit nav nekāds kinoteātris"
Who is Who?
Fickt Eusch Alle - fuck you all
Du bist dort, wo deine Gedanken sind. Sieh zu, daß deine Gedanken da sind, wo du sein möchtest. -
"Tu esi tur, kur ir tavas domas. Skaties, vai tavas domas ir tur, kur tu vēlies būt."
superīga kafejnīca, kurā izstādīti orģināli septiņdesmito gadu plakāti un vakaros uz sienas ar projektoru rādot kino. Anabella bildēs apvainojusies, jo viņa nedabūja ābolu sulu iepriekšējā kafejnīcā, un piecas minūtes par vēlu bija pietiekami, lai rādītu dusmīgas acis.
zīmīgi, ka tieši ar šo kadru beidzās gan filmiņa, gan šis ieraksts. bet būs vēl.
photos: my visit in Berlin 1th-4th May
